Pēc arheologu pētījumiem tagadējo Saldus teritoriju apdzīvojušas seno kuršu ciltis jau otrajā gadu tūkstotī pēc Kristus. Toreizējās apmetnes aizsardzības centrs – Saldus pils, atradās pie Saldus ezera vēl līdz 13. gadsimtam.
Vēstures avotos Saldus pirmo reizi minēts 1253. gadā tā sauktajā Kuršu līgumā, pēc kura viss novads (“Terra inter Schrunden et Semigalliam” – Zeme starp Skrundu un Zemgali) tika nodots Livonijas ordeņa pārvaldījumā. Šajā līgumā minēts arī “Salden” vārds. Minētā teritorija aptuveni atbilst tagadējai Saldus novada teritorijai. Vēlāk sākotnējo nosaukumu “Salden” gandrīz uz četriem gadsimtiem aizstāj vāciskais – “Frauenburga”. Frauenburgas vārds vairāk saistāms ar kādreizējo Ordeņa pili, kas atradusies Ciecerē ietekošā strautiņa kreisajā krastā. Pils celšanas laiks nav precīzi noteikts – dažādos avotos tiek minēts 1341. gads, arī 14. gs. 70.-tie gadi un pat 1411. gads. Pils apkārtnē izveidojusies pilsētiņa, kas noteikti nav radusies agrāk kā pils – tās izveidošanos varētu datēt ar 14. gs. otro un 15. gs. pirmo pusi.
Tāpat kā pārējā Kurzeme, arī Saldus novads no 1562. – 1795. gadam ietilpa Kurzemes un Zemgales hercogistē. Hercogiste tika sadalīta virspilskunga tiesās, kas savukārt dalījās pilskunga tiesās jeb pilsnovados. Tā Kuldīgas virspilskunga tiesā ietilpa Aizputes, Alsungas, Durbes, Gramzdas, Grobiņas, Skrundas, Ventspils un arī Saldus pilskungu tiesas jeb pilsnovadi. Savukārt Saldus pilsnovadā ietilpuši Brocēni, Ezere, Kursīši, Nīgrande, Pampāļi, Skrunda un Zvārde. Kopš 1638. gada Saldus pilsnovads bija hercoga Jēkaba īpašums (viņa tēvabrāļa Frīdriha dāvana). Īpašu nozīmi Frauenburgas pils un miests ap to iegūst Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba valdīšanas gados (1642 – 1682). Pils atradās nozīmīgu ceļu krustpunktā – te garām veda Jelgavas – Klaipēdas ceļš, to šķērsoja ceļš uz Kuldīgu, kas veicināja manufaktūras un tirdzniecības attīstību. Frauenburga kļuva par plaša apkārtējā novada politisko un ekonomisko centru.
Frauenburgas pils Ziemeļu kara gados tika pilnīgi nopostīta. Kara un mēra dēļ izmira pilsētiņas iedzīvotāji un vairāk kā 100 gadus (visu 18. gs. un 19. gs. pirmo pusi) pastāvēja vairs tikai Saldus draudze un Saldus muiža, bet ne Saldus pilsēta.
Kā visa Kurzeme, tā arī Saldus novads Krievijas impērijas sastāvā nonāca 1795. gadā. Administratīvi Saldus novads cara laikos bija Kurzemes guberņas daļa. 1819. gadā hercogistes laika pilstiesas pārdēvē par apriņķiem. Kurzemes guberņā šādu apriņķu ir pavisam desmit. Saldus un apkārtne ietilpst Kuldīgas apriņķī (un paliek tajā līdz pat 1950. gadam).
No jauna Saldus pilsēta sāka veidoties 1856. gadā, kad no Saldus muižas zemes tika atmērītas 18,86 desetīnas zemes, kuru sadalīja 42 gruntsgabalos. Septiņus gadus pēc miesta atjaunošanas bija sasniegts jau tāds pats iedzīvotāju skaits kā 17. gadsimta vidū – 261 iedzīvotāji. 1870. gadā tika piemērītas vēl 114,72 desetīnas Upesmuižas dzirnavu virzienā. Pilsētiņa uzplauka pēc Jelgavas – Liepājas dzelzceļa izbūves 1871. gadā, tuvākā dzelzceļa stacija tolaik bija Vecauce (43 km attālumā no Saldus). Tā 1881. gadā saldenieku skaits bija pieaudzis jau līdz 2348. 1894. gadā Saldum tika piešķirtas paplašinātas pilsētas tiesības.
Pirmā pasaules kara gados (1914 – 1918), kad Kurzemei tuvojās vācieši, daudzi saldenieki bija spiesti doties bēgļu gaitās. 1916. gadā vācieši dažu mēnešu laikā izbūvēja šaursliežu dzelzceļu. Vācu okupācijas gados (1917. gadā) Saldum tika piešķirtas pilsētas tiesības.
Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Saldus saimnieciskajā un kultūras dzīvē bija vērojams uzplaukums. To veicināja arī jaunā dzelzceļa izbūve 1929. gadā, kad garām Saldum sāka kursēt Rīgas – Liepājas vilciens. Pilsētā notika rosīga celtniecība – 3,5 km lielu platību sadalīja 514 apbūves gabalos. 1935. gadā Saldū bija 288 rūpniecības uzņēmumi.
No 1940. gada Saldus bija rajona pakļautības pilsēta, ietilpa Kuldīgas apriņķī. 1940. gadā Latviju, tai skaitā Saldus pilsētu, okupēja Padomju Savienība, bet 1941. gada 29. jūnijā pilsētā ienāca vācu karaspēks un palika te līdz kara beigām. No 1944. gada rudens līdz 1945. gada 8. maijam Saldus novada teritorija atradās frontes joslā. Rajona teritorijā karam arī tika pielikts punkts: 1945. gada 8. maijā Ezerē tika parakstīts Kurzemē ielenktā vācu karaspēka bezierunu kapitulācijas akts.
1949. gada 31. decembrī ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētu “Par lauku rajonu nodibināšanu Latvijas PSR sastāvā” toreizējo 25 apriņķu vietā tika izveidoti 58 rajoni, to vidū arī Saldus rajons. Saldus rajonu izveidoja no Liepājas apriņķa stūra, Aizputes apriņķa daļas, un Kuldīgas apriņķa DA daļas. No 1949. gada 31. decembra Saldus bija rajona pakļautības pilsēta, Saldus rajona centrs.
1949. gada 31. decembrī, likvidējot Kuldīgas apriņķi, no tā Saldus rajonā iekļāva – Cieceres, Gaiķu, Kursīšu, Lutriņu, Pampāļu, Saldus, Sātiņu, Zvārdes pagastus un Saldus pilsētu.
1949. gada 31. decembrī, likvidējot Liepājas apriņķi, no tā Saldus rajonā iekļāva Ezeres un Nīgrandes pagastus.
1949. gada 31. decembrī, likvidējot Tukuma apriņķi, no tā Saldus rajonā iekļauti Blīdenes un Remtes pagasti.
No 1949. gada 31. decembra Saldus rajonā ietilpa Saldus pilsēta, Bāliņu, Bērzu, Blīdenes, Brocēnu, Cieceres, Evaržu, Ezeres, Ezeru, Gaiķu, Jaunlutriņu, Kursīšu, Lutriņu, Mauru, Novadnieku, Ošenieku, Remtes, Saldus, Satiķu, Sātiņu, Smuku, Striķu, Stūru, Zvārdes un Zvirgzdu ciemi.
1959. gada 11. novembrī pievienoja likvidētā Skrundas rajona Skrundas strādnieku ciematu, Nīgrandes, Nīkrāces, Pampāļu, Raņķu, Rudbāržu, p/s “Nīkrāce” teritoriju, Savenieku un Zaņas ciemus.
1962. gada 18. decembrī Saldus rajonam pievienoja Dobeles rajona Jaunauces, Rubas un Vadakstes ciemus, savukārt Skrundas pilsētciematu, Nīkrāces un Raņķu ciemi pievienoti Kuldīgas rajonam.
Līdz 2001. gada 27. decembrim rajonā bija 18 pagasti – Blīdenes, Ezeres, Gaiķu, Jaunauces, Jaunlutriņu, Kursīšu, Lutriņu, Nīgrandes, Novadnieku, Pampāļu, Remtes Rubas, Saldus, Šķēdes, Vadakstes, Zirņu un Zvārdes, Saldus pilsēta un Brocēnu pilsēta ar lauku teritoriju (pilsētas tiesības no 1992. gada 30. janvāra).
2001. gadā 27. decembrī izveidoja Brocēnu novadu, kurā iekļāva Brocēnu pilsētu ar lauku teritoriju, Blīdenes un Remtes pagastus. No 2007. gada 30. decembra Brocēnu novadam pievienoja arī Gaiķu pagastu.
2009. gadā tika izveidots Saldus novads, kurā tika iekļauti Ezeres, Jaunauces, Jaunlutriņu, Kursīšu, Lutriņu, Nīgrandes, Novadnieku, Pampāļu, Rubas, Saldus, Šķēdes, Vadakstes, Zaņas, Zirņu un Zvārdes pagasti, kā arī Saldus pilsēta.
2018. gada 18. novembrī, Latvijas 100. dzimšanas dienā, par Saldus novada himnu oficiāli tika apstiprināta saldenieku Ērika Ķiģeļa un Māra Čaklā dziesma “Saldus saule”.
2019. gada 17. aprīlī tika ieviesta jaunā Saldus novada tūrisma identitāte ar saukli – Saldus piepilda!
2021. gada 1. jūlijā stājās spēkā Administratīvi teritoriālā reforma, kuras rezultātā no 119 pašvaldībām Latvijā tika jaunveidoti 43 novadi.
Jaunajā Saldus novada teritorijā ietilpst Saldus un Brocēnu pilsētas, Blīdenes, Cieceres, Ezeres, Gaiķu, Jaunauces, Jaunlutriņu, Kursīšu, Lutriņu, Nīgrandes, Novadnieku, Pampāļu, Remtes, Rubas, Saldus, Šķēdes, Vadakstes, Zaņas, Zirņu un Zvārdes pagasti. Novada platība ir 2179,9 km2, un tajā dzīvo 28923 iedzīvotāju (atbilstoši Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem uz 28.07.2021).
