No Saldus novada izvirzīti:

BALOŽU PALMU PRIEDE (Kursīšu pagasts) – https://www.eiropasgadakoks.lv/article/view/81

ŠĶĒDES MUIŽAS DIŽOZOLS (Šķēdes pagasts) – https://www.eiropasgadakoks.lv/article/view/83

BALOŽU PALMU PRIEDE

Priede izskatās kā palma, uz augstā, slaidā bezzaru stumbra simetrisks vainags kā milzu bumba, zari līdzīgi kā palmai aug no viena punkta.

Latvijā patlaban oficiāli reģistrēta ir tikai viena palmu priede, lai Latvijas koku vēsturē zināmas vēl divas šāda veidola priedes. Viena auga Vidridžu pagastā netālu no Bīriņiem. Padomju laikos Mičurina kolhozs pie šī koka uzcēla lopu fermu, zeme piesūcās ar vircu, un priede 1960. gadā nokalta. Otra palmu priede, kas auga Salacgrīvā pie Vairogu mājām, nolūza 1969. gada vētrā. Tāpēc Baložu palmu priede nu ir vienīgā Latvijā, iespējams, arī Baltijas valstīs.

Neviens vēl nav ņēmies izskaidrot, kāpēc izaug palmu priedes, kurām visi zari, tāpat kā palmu lapas, aug radiāli no viena punkta. Gunta Eniņa hipotēze, ka palmu priedes ir lielas, pāraugušas vēja slotas, kas izveidojušās simetriskā zarojumā.

Pirmās ziņas par Baložu palmu priedi 1976. gadā sniedzis kulta vietu un pilskalnu pētnieks, profesors Juris Urtāns. Priedei nav čiekuru un to nav iespējams pavairot, jo tā esot koka mutācija, tātad īpaša un neatkārtojama, dabas radīts brīnums, kas saudzējams un lolojams.

ŠĶĒDES MUIŽAS DIŽOZOLS

Pie Šķēdes muižas pils pagraba Šķēdes upes krastā jau daudzus gadu simteņus aug dižozols – varenais, staltais zemes un laika sargs. Laikos, kad muižas pagalmā skanēja zirgu pakavi, logos mirdzēja sveces un pa aleju brauca karietes, tas vēl bija jauns kociņš. Neviens tam nepievērsa lielu uzmanību. Kungi domāja par savām lietām, kalpotāji steidzās garām, bet ozols klusējot stiepās pret debesīm. Neviens nevarēja paredzēt, ka reiz tieši tas kļūs par senāko šīs vietas liecinieku.

Gāja gadi, mijās gadsimti. Mainījās muižas saimnieki un muižas izskats pārbūvēs, pār Latviju gāja kari un miera laiki, paaudzes nāca un aizgāja, bet koks turpināja augt. Tas dzirdēja bērnu smieklus, karavīru soļus un vēju, kas naktīs pārslīdēja pāri muižas jumtam. Katru notikumu viņš noglabāja savā stumbrā, kā jaunu gadskārtu. Ozols kļuva arvien varenāks, zem viņa saknēm glabājās pils pagrabs – vēss, tumšs un pilns noslēpumu. Klīda nostāsti, ka pagraba velvēs paslēpti ne tikai muižas dārgumi, bet arī Šķēdes vēsture un stāsti, kurus nedrīkst aizmirst. Ikreiz, kad kāds mēģinājis tur meklēt zeltu, viņš atgriezies tukšām rokām. Tie, kas pie ozola apsēdušies mierā un ieklausījušies lapu šalkās, aizgājuši mājās bagātāki – ar gudrību un mieru sirdī. Vecie ļaudis runāja, ka ozols saglabājis katru prieka smieklu šalti, katru skumju nopūtu un katru cerību, kas šajā vietā piedzīvota.

Laika gaitā dižozols kļuvis par Šķēdes simbolu. Tas ir gan liels koks, gan dzīvs kultūrvēstures piemineklis. Zem tā zariem satikušās paaudzes, svinēti svētki, pārrunāti svarīgi notikumi un vienkārši baudīts miers. Katrs gadskārtu gredzens ozola stumbrā glabā daļu no vietas stāsta, atgādinot, ka cilvēka dzīve ir īsa, bet daba spēj saglabāt atmiņas daudz ilgāk.

Dižozols ir ainavas balsts. Tā varenais vainags veido neatkārtojamu skatu Šķēdes ainavā, piešķirot vietai raksturu un vēsturisku dziļumu. No tālienes tas kalpo kā orientieris, bet tuvumā rada sajūtu, ka cilvēks nokļuvis vietā, kur daba un kultūras mantojums saplūst vienotā veselumā. Bez ozola Šķēdes muižas apkārtnei pietrūktu senatnes spēka un dzīvības klātbūtnes.

Tomēr ozola nozīme nav tikai redzamajā. Tā raupjajā mizā, dobumos un zaros mājvietu rod neskaitāmas dzīvās radības. Sūnas, ķērpji, sēnes, kukaiņi, putni un sikspārņi atrod šeit patvērumu un barību. Vecs ozols ir vesela, dzīva ekosistēma – kā daudzstāvu māja, kur katram iemītniekam ir sava vieta. Daudzas no šīm sugām spēj dzīvot tikai uz seniem kokiem, tādēļ katrs saglabāts dižozols ir nozīmīgs ieguldījums bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā.

Vecie ļaudis mēdza teikt: “Kamēr dižozols zaļos, arī Šķēdes muižas gars nezudīs.” Tāpēc ik pavasari pirmās putnu dziesmas sākas tieši ozola zaros, bet rudeņos lapas nokrīt tik klusi, it kā tas čukstētu pateicību zemei par vēl vienu nodzīvotu gadu. Ozols vieno pagātni ar nākotni. Tas māca pacietību, izturību un cieņu pret laiku. Kamēr cilvēks dzīvo desmitgadēs, ozols dzīvo gadu simtos. Tas piedzīvo paaudžu maiņu un atgādina, ka mūsu pienākums ir nodot šo dabas un kultūras bagātību tālāk tiem, kuri nāks pēc mums. Arī šodien, stāvot pie vecā pagraba, dižozols ir kā dzīvs liecinieks. Tas nesargā zelta lādes – tas sargā atmiņas. Ikvienam, kurš ierodas pie koka ar cieņu un klusumu, ozols it kā atgādina: īstie dārgumi nav paslēpti zem zemes. Tie dzīvo cilvēku atmiņās, dabā un stāstos, kurus nodod no paaudzes paaudzē.

Pienākot pie Šķēdes muižas dižozola, ir vērts uz mirkli apstāties. Ne tikai aplūkot tā iespaidīgo stumbru vai plašo vainagu, bet ieklausīties lapu šalkās. Tajās vēl aizvien skan muižas laiku atbalsis, putnu dziesmas un vēja stāsti. Varbūt tieši tad kļūst skaidrs, ka īstie dārgumi nav paslēpti pils pagrabā. Tie dzīvo šajā dižozolā – vietas atmiņā, dabas daudzveidībā un cilvēku cieņā pret savu kultūras un dabas mantojumu.

Plašāk: https://www.eiropasgadakoks.lv/