Šim vārdam japāņu valodā ir ļoti daudz nozīmju, džu – mīksts, maigs, pieklājīgs; do – ceļš, pareiza taka, sirdsapziņa, morāle, prasme, kā arī princips „labsirdība uzvar ļaunumu un maigums gūst virsroku pār rupju spēku!”
Džudo cīņas priekštecis – džiudžits tālā senatnē radies austrumu zemēs Japānā, Ķīnā, Indijā. 1882. gadā viens no džiudžitsa skolas studentiem DZIGARO KANO radīja jaunu tuvcīņas veidu, kuru nosauca par DŽUDO. Dzigaro Kano apvienoja vairākus džiudžitsa novirzienus, paņemot no džiudžitsa tehnikas visu labāko un atmetot bīstamos paņēmienus.
Džudo cīņas mērķis ir – fiziski attīstīts ķermenis, apgūt veiklību un augstu tehnisko meistarību, ieaudzināt augstas morālās īpašības. Visi šie galvenie principi jau no paša sākuma jāattīsta kopīgi un vienlaicīgi. Nav iespējams sasniegt augstu tehnisko meistarību, ja ķermenis ir vāji attīstīts vai nav izkoptas morālās īpašības un gribasspēks.
Džudo ir skaista cīņa, kas noder arī par efektīvu pašaizsardzības līdzekli. Ar džudo var nodarboties gan zēni, gan meitenes jebkurā vecumā. Bet sasniegt augstus rezultātus, gūt labu pašsajūtu un prieku Jūs spēsiet tikai tad, ja pievērsīsieties džudo ar visu sirdi.
Viens no džudo principiem ir pieklājība. Ienākot zālē vai izejot no tās, džudists paklanās. Viņa rokas piespiestas pie augšstilbiem, papēži kopā, pirkstgali veido apmēram 900 leņķi. Ar šādu rituālu parāda cieņu vietai, kur džudists pavada brīvo laiku, attīsta ķermeni, veido raksturu. Pirms un pēc džudo tehnikas elementu apgūšanas, kā arī pirms un pēc cīņas abi partneri paklanās viens otram. Tā izsakot cieņu vienam pret otru.
Džudo, kā cīņas mākslas un sporta veida attīstība vienlaicīgi, demonstrē gribasspēka un tehnikas pārsvaru pār spēku. Mūsdienu džudo, balstoties uz augstiem morāliem principiem un pastāvīgi attīstoties, ir guvis milzu popularitāti visā pasaulē. Pateicoties pilnveidotajai un daudzpusīgajai tehnikai, tas ir ieguvis savu neatkārtojamo sporta veida skatāmības efektu.